‘’Ai, tēvu zemīte, tavu jaukumiņu!’’ Ričards Eglītis (12.b)

November 8, 2017

    Latvija! Zeme, kur spēru savus pirmos soļus, zeme, kur tos speru joprojām, un zeme, kur tos vēlos spert līdz mūža galam. Nopietni! Tātad-zeme un nācija pilnā tās krāšņumā, ietverot tajā pārpilnu garšas buķeti uz pusdienu šķīvja, baudot to blakus Gaujas krastam. Sākot ar cilvēkiem, ar kuriem dzīvojam vienā plātnē, un beidzot ar tradīcijām, kuras mums nav tikai datumi kalendārā pie sienas. Viss jau, dzīvojot šeit, ir brīnišķīgi un forši, taču, kā uz mums kā uz Latviešiem ar lielo L skatās no citiem pasaules nostūriem - tas nav mazsvarīgi.

   Līdz šai vasarai vārds patriots man emocionāli nav sniedzis pilnu izpratni par tā vārda galveno ideju - darbošanās valsts labā, aizstāvot to kā darbos, tā arī vārdos. Mēģinot saprast, kāpēc, jo viss taču ir forši, mīlu šo zemi, cilvēkus, dabu, krāsaino klimatu, kultūru, arī tirpiņas skrien, klausoties dziesmu svētku koncertu. Es sapratu.

   Šovasar man un pārējai Latvijas izlases komandai tika dota lieliska iespēja pārstāvēt Latviju Nīderlandē, Eiropas Jauniešu frīzbija čempionātā. Četri mēneši tika pavadīti smagos treniņos trīs reizes nedēļā, līdz galam nezinot, vai es maz tikšu komandas sastāvā lielās konkurences dēļ. Emocijas, lasot tikko paziņoto komandas sastāvu, saņemot spēļu formu ar manu uzvārdu vienā un Latvijas ģerboni otrā pusē, bija kā iemācīties ēst no jauna, garšīgi un patīkami. Ierodoties Nīderlandē, spēļu teritorijā, kur lielās lielvalstis atvedušas uz pusi lielākas komandas, ārstus, apkalpojošo personālu un vēl sazin kādas ekstras..Taču mēs, sešpadsmit latvju zēni, visi kopā aplītī noraudzījāmies uz apkārt notiekošo no lejas kā uz tādām filmu zvaigznēm no TV ekrāniem. Bet viņi, viņi uz mums no augšas, kā uz lūzeriem, kuri tāpat jau vienmēr zaudē.

   Pēc pirmajām spēļu dienām, kurās likām zaudēt pat lielajām valstīm, kā Polija, Īrija, Šveice, uz mums, Latviju, vairs neskatījās no augšas kā uz zīdainīti, kurš mācās nostāties uz savām kājelēm. Mēs ar rezultātu, dzīvi ārpus laukuma un pozitīvismu izcīnījām ļoti lielu respektu, komanda bija kā viens vesels organisms, katrs zināja savu vietu, un to citi novērtēja.

   Man bija milzīgs gods un laime stāvēt ceturtdaļfināla spēlē pretī Vācijas spēlētājiem, skanot Latvijas himnai, apzinoties, ka tiešraidē skatās lērums cilvēku no mājām un ka uzvilkta forma ar Latvijas ģerboni uz krūtīm. Skudriņas skrēja viena pēc otras... Mēs zaudējām šo spēli un izvietojāmies sestajā vietā Eiropā. Izdarījām to, ko vēsturiski vēl neviens Latvijā nebija sasniedzis. Parādījām citiem, ka visa pamatā nav milzīgi komandu budžeti, ar gariem spēlētāju sarakstiem, bet gan mīlestība pret valsti, ko pārstāvi, un milzu darbs.

   Es sapratu. Priecājos, ka mana patriotisma garša tika izgaršota ar smaidu un sviedriem, nevis asinīm uz sejas, ar lielu prieku par izdarīto valsts labā. Priecājos, ka lauzām citu valstu jauniešu ne tik mirdzošos stereotipus par Latviju un tās iedzīvotājiem. Novēlu to ar lielu pārliecību nest tālāk ikvienam latvietim, nekaunoties no itin nekā. Esam liela tauta no mazas nācijas un spējam strādāt kā vesels organisms. Izmantojam to!

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

Featured Posts

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Recent Posts
Please reload

Archive
Please reload

Search By Tags

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Follow Us
  • Facebook Basic Square
  • Twitter Basic Square
  • Google+ Basic Square

© 2023 by The Book Lover. Proudly created with Wix.com

  • Grey Facebook Icon
  • Grey Twitter Icon
  • Grey Google+ Icon
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now