„Reizēm, lūk, tā dzīve tā sarežģījas. Kā dzijas gabaliņš.” (R.Blaumanis) Margarita Sēkliņa, 11.a

December 4, 2017

 

Rudenīgs vējš pa atvērtām durvīm ieskrien istabā un noglāsta manu vēso roku. Aiz loga līst lietus, taču ir apbrīnojams miers. Koku sārtās un rūsganās lapas virpuļo rudens vētrās, it kā aiznesot mani tām līdz uz pagājušo gadsimtu. Man uz galda stāv tēja, droši vien piparmētru, un grāmata. Kāda grāmata, Jūs jautāsiet? Biezos, vecos vākos, kuru ir lasījusi mana vecmāmiņa un varbūt pat vecvecmāmiņa. Varbūt, ka tā ir pat daudz ko pārcietusi, bet tai ir tā īpašā veco grāmatu smarža. Jā, tādas man patīk vislabāk. Uz galda stāv arī vecāsmātes dzijas kamoliņš un adāmadatas. Cik jauki atcerēties tos ziemas vakarus, kad viņa man mācīja adīt un kā ar viņas palīdzību es uzadīju savu pirmo šalli! 

Grāmatas vāks liecina, ka tās autors ir R. Blaumanis. Atceros, ka pirmā sastapšanās ar šo rakstnieku manī neizraisīja sajūsmu. Es biju pesimistiska. Man šķita, ka tik seni darbi mani neinteresē, jo tie nav mūsdienīgi, un es vairāk aizraujos ar literatūru, kas pašlaik ir pašā plaukumā. Taču, kad jau klasē sākām lasīt autora darbus, neskatoties uz vecvārdiem un savādajām vārdu formām, es sapratu, ka tas, par ko R.Blaumanis raksta 19. un 20. gadsimta mijā, tikpat labi ir saredzams arī tagad – 2017. gadā. Lai arī šobrīd sabiedrībā valda viedoklis, ka 19. un 20. gadsimta autoru darbos atklājas “nevarīgi varoņi” un ka tās ir “vaimanu pasakas”, uzskatu, ka R.Blaumaņa darbi rosina vērtēt un analizēt arī savu rīcību konkrētā situācijā. Mani aizrāva tas, ka rakstnieks savu literāro varoņu mūža notikumus sapin un saritina vienā lielā kamolā, kas parāda problēmas, likstas, dzīves un attiecību līkločus, tādējādi liekot mums katru notikumu izdzīvot kopā ar tiem. Viņš parāda to, ka reizēm pat šķietami vistaisnākais diedziņš var savilkties lielā mezglā, ko ar lielām grūtībām var pat neatritināt vaļā. Kopā ar autoru un varoņiem lasītājs sapinas stāsta kamolā un mezglos. Tā nu es šajā rudenīgajā vakarā ņemu dziju, adāmās adatas un grāmatu un nokļūstu Blaumaņa radīto varoņu valstībā, un diedziņu pa diedziņam skatu visus šī kamola mezglus.

Es satveru krāsaino kamolu  un sviežu to gaisā. Tas iekrīt man rokās, un es sāku to tīt vaļā. Pavediens ir koši sarkans, un, jo vairāk es to tinu, jo vairāk man šķiet, ka diegs karst un karst, līdz mani pirksti satausta pavedienā mezglu. Es cenšos to atvērt vaļā, taču, kad tam pieskaros, tas šķiet tik karsts, it kā tas būtu aizdedzies. Šī sarkanā liesma man atgādina dusmas, kas iekvēlo sirdī, kad tevi nodevis tuvs un mīļš cilvēks. Tā notika arī Andra un Lienes attiecībās novelē “Salna pavasarī”.  Meitene, ko lauku puisis bija iemīļojis, meitene, ar kuru savu nākotni jau viņš bija izplānojis, viņu nodeva bagātības dēļ. Jaunā Liene bija izlēmusi apprecēt veco un bagāto Mālnieku. Es vēl brīdi pakavējos pie šī mezgla un saprotu, ka arī mūsdienās šī problēma ir tikpat aktuāla kā toreiz! Ir mainījušies laiki, taču naudas nozīme un vērtība nav mazinājusies. Jaunas meitenes prec vecus bagātniekus, un arī jauni puiši prec vecākas sievietes, kam naudas netrūkst. Es nekad nespētu savu likteni tā samezglot, jo, manuprāt, mīlestība ir daudz svarīgāka par visām pasaules bagātībām. Bez mīlestības cilvēks nespēj būt pa īstam laimīgs, lai arī cik daudz māju, mašīnu vai dārgu lietu viņam piederētu! Ar lielām pūlēm es cenšos atvērt šo mezglu, taču tas ir pārāk ciešs, un tādēļ tas ieaužas manas šalles rakstā.

Un nu sarkanais pavediens palēnām satumšojas un kļūst gluži vai asinssarkans. Tam cauri pavīd sīki, melni pavedieni. Mani pāršalc bēdas un grūtsirdība, un es acu priekšā ieraugu Roplaini un Roplainieti, melnās drānās tērpušos, nu jau bez Krustiņa. Kurš būtu domājis, ka zaglis ir pašu dēls, un kurš būtu domājis, ka kādam tēvam jebkad nāksies nogalēt savu miesīgo dēlu? Vai Krustiņam lugā “Pazudušais dēls” bija viegla dzīve, klausoties, ka viss, pie kā viņš no bērnības bija pieradis un pie kā bija pieaudzis un audzināts, ir slikti un nepareizi? Vai viņa mātei gar to nemaz nebija daļas, kad tā ļāva zēnam darīt visu, ko sirds vien kāro, un nekad to nesodīja? Vai tēvs, kas gandrīz nemaz neiesaistījās dēla audzināšanā, bija bez vainas? Man šķiet, ka bērniem ir jāmāca, kas labs un kas slikts. Ir arī jāļauj kļūdīties, lai tie varētu no savām neveiksmēm mācīties. Ja vajadzīgs – ir jāsarāj, jo kā gan citādāk sapratīs, ka tas ir nepieņemami un tā nedrīkst? Vecākiem jāsaprot, ka tad, ja bērnam dos pilnīgu brīvību, tas neizaugs tāds, kādu viņi gribētu redzēt un pazīt. Mūsdienās bērniem ir daudz lielāka brīvība nekā pagājušajā gadsimtā. Mums ir tik daudz iespēju un tik daudz nodarbju! Arī tagad vecāki saviem bērniem grib dot visu labāko un varbūt arī to, ko paši savā bērnībā nav saņēmuši tik daudz, cik gribētos, bet bieži neiedomājas par to, vai tiešām tas ir pats labākais, ko tie varētu darīt. Manas domas aizklejo pavisam tālu, un, man pašai nemanot, arī šo mezglu es esmu ieadījusi savā rakstā.

Mani pārsteidz mana izveicība un tas, ka neesmu aizmirsusi vecāsmātes mācības adīšanā. Diedziņš no tumši sarkanā pārmainās uz tumši zilu krāsu. Pavediens tik labi padodas, un darbs uz priekšu skrien tik ātri, ka šķiet – redzu virs sevis tumši zilas debesis, kurās spīd miljoniem zvaigžņu. Es stāvu basām kājām ziedošā vasaras pļavā, un zālē savas vijoles spēlē sienāži. Es pinu sev vainagu no pļavas pīpenēm un āboliņa un tad apguļos zālē un vēroju debesis. Klāt vasaras nakts miers. Bet tad es sajūtu spēju ziemeļu vēju, kas sakutina man pēdas. Tas sāk plivināt manus matus un kleitu, un man pēkšņi kļūst ļoti salti. Es dzirdu, kā pūces ūjina tuvējā mežā, un man kļūs bail. Es skrienu uz priekšu pa taku un pēkšņi ieraugu, ka esmu nokļuvusi pie upes. Es pamostos no šī nomoda sapņa, un manā priekšā atkal ir mezgls, taču šis šķiet savādāks nekā citi. Pļava un upe manā sapnī atgādināja Raudupieti. Arī viņa bija priecīga, un sievietei šķita, ka pēc vecā vīra nāves viņa beidzot varēs būt laimīga un spēs iepazīt īstu mīlestību, taču ne viss dzīvē notiek tā, kā esam iztēlojušies. Sieva bija tā aizrāvusies ar stalto Kārli, ka, mīlestības apreibināta, pavisam bija aizmirsusi par savu pašas bērniņu. Kurš gan nav dzirdējis par to, ka mātes atstāj novārtā savus bērnus, jo ir atradušas sev jaunus vīrus, darbu un sākušas jaunu dzīvi, kur viņu pašu bērniem nu jau ir maz vietas un uzmanības veltīšanai laika neatliek. Vislielākais pārdzīvojums tas ir bērniem, jo viņi nesaprot, kādēļ māmiņa vairs neizturas pret viņiem tā, kā tie jau bija pieraduši. Manuprāt, mātei nekad nevajadzētu aizmirst par savu bērnu – tas taču ir viņas spogulis, viņas acuraugs! Vai tiešām ir kas tāds, kas var būt vēl svarīgāks?

Pavediens turpinās, un man vēl daudz darba priekšā. Jau tā tumšais diegs sabiezē pavisam melnā krāsā, ka nekā cauri nevar redzēt. Ritinot vaļā pavedienu, es sadzirdu šņukstus un raudas. Vai es to tikai iztēlojos? Mans pirkstā ieduras kaut kas ass. Tur jau tas ir – vislielākais mezgls no visiem. Tas šķiet spurains un ass, it kā tajā būtu iemezglojušās stikla pudeļu lauskas. Tālumā es redzu tikai izplūdušu tēlu, taču man nevajag redzēt viņa seju, lai zinātu, kas tas ir. Tur, purva tumsā, ir Edgars, kurš līdz vēderam ir iestidzis purva dūņas un nekā netiek no tām ārā. Lai cik daudz Kristīne teiktu, lai tas saņemas un cenšas pretoties purva spēkam, lai cenšas izvilkt sevi ārā, viņam tas neizdodas. Atkarības visos laikos ir gandējušas dzīvi gan pašiem ar atkarību sasirgušajiem cilvēkiem, gan arī to tuviniekiem. Tās lauž draudzību, uzticību un pat mīlestību. Kādas sāpes gan jāpārcieš sievām, kuru vīri tikai retu reizi ir “skaidrā prātā”! Man šķiet briesmīgi, ka pat mūsdienās vēl ir tādi cilvēki, kas nespēj sevi valdīt un kontrolēt, kas paši stieg arvien dziļāk iekšā purvā, visbiežāk velkot līdzi visus savus mīļos.

Bet man jāritina tālāk! Mani uz priekšu velk brūnā diega cilpiņa. Tā mani ieved skaistā lauku sētā, kur apkārt aug oši, viss zaļo un saulīte silda. Indrānu tēvs ar dēlu Edvartu stāv pagalmā, un tiem blakus - liels brūns mezgls! Edvarts grib zāģēt tēva mīļos un sirdij tuvos ošus, kas viņam ir kas vairāk kā tikai lietaskoki. Edvarts ošos saskata iespēju nopelnīt un veidu, kā kļūt turīgākam. Uzskatu, ka cilvēkiem jāsaprot, ka dzīvē ir kas vairāk par naudu un mantu. Ir jābūt arī kam tādam, ko mīli, kas sagādā prieku un laimi! Indrānu tēvam tie bija oši, kādam citam tā var būt māja, pļaviņa, dārzs, foto albums vai varbūt pat tikai kāda viena sirdij tuva grāmata. Arī es domāju, ka svarīgākās nav materiālās lietas, bet gan tās, kas silda tavu sirdi un iepriecina visgrūtākajos brīžos. Kad man paliek skumji vai nav bijusi īpaši laba diena, es paskatos savus vecos albumus, palasu kādu grāmatu, kas man ļoti patikusi, vai parunāju ar sev mīļiem cilvēkiem, un to es ne par kādu naudu nevarētu pārdot!

Aizdomājusies es jau atkal esmu devusies savā ceļā pa R.Blaumaņa grāmatu valstību. Nu šalle ir jau gandrīz pabeigta, un kamols kļuvis pavisam sīciņš. Mani pirksti seko jau zaļam diedziņam. To tinot, mani pārņem svētku sajūtas. Es jūtu svaigas maizes un siera smaržu. Dzirdu, kā cilvēki dzied tautas dziesmas. Es jau gandrīz paskrienu garām savam pēdējam kamola mezglam, jo tas ir vismazākais, kādu savā ceļojumā esmu redzējusi! Manā apziņā pēkšņi uzplaiksnī vīzija - es redzu skaistu lauku meiteni ar bizē sapītiem matiem. Tā ir Elīna, kas stāsta Aucei par savu bēdu. Viņas Aleksis precēs Silmaču saimnieci Antoniju un aizmirsīs viņu! “Reizēm, lūk, tā dzīve tā sarežģījas. Kā dzijas gabaliņš. Tu tin, tin, viss iet labi, uzreiz drusku kas aizmetas, tu pavelc, paknibini, un nav viens, divi, kad pavediens mezglu mezglos. Vai tu tur vainīga? Vai tu tā gribēji?” Es vēl mirkli uzkavējos Silmačos, jo draudzīgie ļaudis, pamanījuši mani, aicina palikt līdz pat Skroderdienu beigām. Jau klāt kāzu diena, un es pamanu ko savādu. Šķiet mezgls, ko tikko vēl biju redzējusi, sāk lēnām irt vaļā. Un pēkšņi es dzirdu, ka Dūdars visai saimei saka – “Bet pēc taisnības un visiem likuma punktiem jāsaprecējas Alekšam ar Elīnu un saimniecei ar mani.” Es jūtu, kā lielais, zaļais mezgls manās rokās sāk kustēties un tad ar lielu troksni atsprāgst vaļā. Es aizveru acis un...

Kad tās atveru, es atkal esmu savā istabā. Aiz loga joprojām līst, un lapas joprojām dejo savas vētru dejas. Tēja jau izdzerta. Arī krāsainā šalle ir pabeigta. Kaut arī tā ir krāsaina, mainīga, vietām samudžināta un ar dažiem neatmudžināmiem mezgliem, tā ir manis pašas adīta un nes dažādu cilvēku likteņus. Un, lai arī tā nav mana likteņa šalle, tā atspoguļo autora košo iztēli, aso prātu un maigo dvēseli. Tā ir Rūdolfa Blaumaņa šalle. Man patika doties Blaumaņa valstībā un satikt visus varoņus, un iepazīties ar viņu likteņu mezgliem, kā arī pieredzēt to, kā tie atrisinās! Es aicinu arī citus paņemt rokās grāmatu un ienirt šajā pasaulē, jo, atgriezies no tās, tu vairs nebūsi tāds, kāds biji pirms tam!

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

Featured Posts

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Recent Posts
Please reload

Archive
Please reload

Search By Tags

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Follow Us
  • Facebook Basic Square
  • Twitter Basic Square
  • Google+ Basic Square

© 2023 by The Book Lover. Proudly created with Wix.com

  • Grey Facebook Icon
  • Grey Twitter Icon
  • Grey Google+ Icon
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now