R.Blaumaņa literārās prēmijas 14. konkursa darbs. Margarita Sēkliņa, 12.a klase

December 3, 2018

“Mans zelts ir mana tauta,

Mans gods ir viņas gods.”

(R.Blaumanis “Tālavas taurētājs”)

 

Klāt rudens. Bet šis rudens ir īpašs. Šogad mēs svinam un svinēsim Latvijas 100 gadus. Kori šogad dzied skaļāk, tautu meitas un tautu dēli deju ved vēl sparīgāk, un tā vien šķiet, ka pat vējš mūsu zemē šalc nedaudz maigāk, kā sargājot mūsu tēvzemi un ievirpuļojot to jaunā gadsimtā. Liekas, arī koki šajā rudenī, sajutuši svētku noskaņas, savus mēteļus met nost vēl krāsaināk, krāšņāk un īpašāk. Arī laikapstākļi mūs lutina – saule jau tik ilgi mūs sildījusi, ka liekas – ziema nekad nepienāks, nebūs tā aukstuma, nebūs pelēko, tumšo vakaru pilsētas ielās. Būs vien skaists, mūžīgs zelta rudens.

Domāju, ka šis ir laiks, kad mums katram vajadzētu izsvērt, kas ir mana bagātība, kas ir “mans zelts”, pajautāt sev- kas ir mana Latvija un kas es esmu Latvijai. Varētu šķist- kas gan es, vēl tik jauna un nepieredzējusi meitene, varu būt Latvijai? Par to domājot, man prātā ataust Tālavas taurētājs. Viņš taču varētu būt mans vienaudzis. Kāds Tālavas taurētājs būtu šodien? Vai tāds pats kā Blaumaņa balādē- jauns, bet ar pienākuma un cieņas sajūtu pret savu tautu? Viņš ziedo dzīvību savas zemes, tautas un ģimenes labā un dara to pilnīgi pašaizliedzīgi, jau iepriekš zinot, ka pēc izšķirošās izvēles nekas vairs nespēs viņu glābt. Viņa pienākums ir informēt tālaviešus par ienaidnieka tuvošanos. Kas taurētajam liek rīkoties vairāk, nekā prasa viņa pienākums? Es domāju - tā ir mīlestība pret savu zemi, tautu, dzimtu. Es nezinu, vai šodien ir daudz tādu jauniešu, kas spētu rīkoties tik patriotiski un cieņpilni. Mūsdienu jaunietis vairāk domā pats par sevi – kas būtu labāk tieši viņam pašam, un mazāk domā par labumu, kas varētu mainīt ne tikai viņa, bet arī citu cilvēku dzīvi. Tomēr ticu, ka arī šodien ir pašaizliedzīgi jaunieši, kas ir gatavi glābt cita dzīvību, nedomājot par savējo. Par to pārliecinājos ikgadējā pasākumā “Latvijas lepnums”, kurā viena no nominācijām ir “Vairāk nekā prasa pienākums”, un to piešķir par pašaizliedzību.

Esmu domājusi par to, kuru cilvēku, ja būtu tāda iespēja, es varētu pieteikt šai balvai. Tā noteikti būtu mana mamma Ilze. Protams, ka ikvienas mātes pienākums ir izaudzināt savu bērnu, taču, manuprāt, viņa patiešām ir izdarījusi vairāk, nekā prasa viņas pienākums. Visu dzīvi viņa man ir bijusi piemērs – sieviete, kurai gribu līdzināties, māte, kāda gribu būt arī pati saviem bērniem. Viņa man ir iemācījusi pacietību, mērķtiecību un darba tikumu – tāda ir arī mamma pati. Viņa mani motivē būt labākai, izdarīt vairāk, nekā man pašai šķiet, ka varu izdarīt. Mamma man vienmēr saka : “Es zinu, ka tu vari labāk! Es zinu, ka tu vari!” Tā ir izveidojusies arī mana mīlestība pret darbu – lai arī cik grūti tas nākas, gandarījums, to paveicot, ir neaprakstāms. Mana mamma- tā ir daļiņa manis. Viņa ir mans tuvākais draugs, lielākais kritiķis, bet arī lielākais atbalstītājs. Lai kur arī mēs būtu, kad esam kopā, es jūtos kā mājās. Viņa ir mans zelts!

Es saprotu R.Blaumani, kuram māte bija lielākā autoritāte, saite, kas viņu vienoja ar Brakiem- to vietu, kur rakstniekam rakstīt sanāca tik labi, kā nekur citur, tas bija viņa patvērums, viņa miers un svētnīca. Šīs svētnīcas sirds bija māte Karlīne. Tieši viņas devums bija svarīgs Blaumaņa radošās personības izveidē un attīstībā. Braku mājās Karlīne savam dēliņam mācīja tautas folkloru – tautasdziesmas, sakāmvārdus-, un varbūt tieši tajā brīdī rakstnieks iemīlēja gan tautas valodu, gan pašu tautu. Māte Karlīne bijusi arī rakstnieka galvenā kritiķe un darbu vērtētāja, kurai viņš ļoti uzticējās un kuras viedokli cienīja.

Ar māti un tēvu sākas mana cieņa pret Latviju.  Latvijas daba un ainavas man vienmēr šķitušas maģiskas un tik īpašas – mūžzaļie meži, kuros pastaigāties mierīgi un netraucēti kā pasakā var gan ziemā, gan vasarā, liedags pie jūras, kur, ja palaimējas, var atrast kādu latviešu zeltu– dzintaru-, un plašās pļavas, pa kurām vējš var skriet un skriet, un skriet... Kad man kļūst grūti vai bēdīgi, es uzkāpju uz sava velosipēda un dodos pie Daugavas, tur ir mana slepenā vieta, kur es varu pabūt ar savām domām un kur neviens mani netraucē. Tā ir vieta, kur varu būt es pati, pilnīgā harmonijā ar sevi un dabu sev apkārt. Es nevarētu iedomāties dzīvi bez Latvijas dabas un uzskatu, ka arī citi latvieši to nespētu. Es vienmēr esmu apbrīnojusi to, kā jau no mazotnes un tad  paaudžu paaudzē latviešu tautā tiek ieaudzināta cieņa un mīlestība pret dabu. Tas, visticamāk, nāk jau no mūsu senčiem, kas tā mīlēja silto sauli un Latvijas auglīgo zemi, apdziedāja to tautasdziesmās:

“Ai, Saulīte māmuliņa,
Ko tie tavi kalpi dara?
Zīda pļavas nenopļautas,
Zelta kalni neecēti.“

Vārds “kalps” tautasdziesmā nav ar nievājošu nozīmi. Kalpot Saulei un zemei nozīmē mīlēt savu dzimteni, rūpēties par savu māju, pilsētu, novadu, valsti. Ar savu sētu sākas dzimtene. Tāpat kā  Indrānu tēva patriotisms sākas ar mīlestību pret ošiem, kas viņam šķiet tik spēcīgi un skaisti, par nekādu naudu nepārdodami. Tajos viņš sajūt savu un savas dzimtas spēku, tie dod silto mājas sajūtu. Tēvs saka :“Es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi...” Māja bez ošiem vairs nav “Indrāni”, tie zaudējuši savu auru, īpašo gaisotni, it kā palikuši bez saknēm.

            Arī cilvēkam ir savas saknes. Pazaudējot tās, viņš pazūd pats. Manas saknes ir Trapenē, kurā dzīvo mana vecmāmiņa. Viņa dzīvo mazā lauku mājā, kurai apkārt ir meži un nebeidzamas pļavas, tā ir vieta, kur bērnībā es izbaudīju gan brīvību, gan darba prieku. Tur es jūtos kā īsta lauku meitene! Trapene ir arī dzejnieka O.Vācieša dzimtā puse. Mums abiem ir vienas saknes, un tas mani dara lepnu. Es zinu, ka varu būt stipra, jo smeļos spēku dzejnieka drosmē, pārliecībā un ticībā. Mēs esam kā viena mūzikas instrumenta divas stīgas. Lai arī esam dažādu laikmetu cilvēki  (tāpat kā Ojārs Vācietis un Rūdolfs Blaumanis katrs pārstāv savu gadsimtu ), mūs visus vieno Latvija. Ja Tālavas taurētājs dzīvotu laikā, kad ir Latvijas valsts, viņš varētu teikt O.Vācieša vārdus:

“Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku -
Tu esi Latvija!”

 

Tātad Latvija ir cilvēks, katrs no mums, tauta. Mūsu zelts spīdēs tik spoži, cik spoži mēs to spodrināsim. Vai vēl uz kādas zemes darbu dara tā, kā to dara latvietis? Vai kur uz zemes ir vēl kāds, kas spēj mīlēt, kā mīl latvieša sirds?  Mēs varam spodrināt Latvijas vārdu pasaulē, taču, ja turpināsim pamest savu dzimteni, zaudēsim saknes. Kas gan būs mūsu zelta tauta pēc gadu desmitiem un simtiem? Vai mūsu tautas zelta gabali, kas izbārstīti pa pasauli, spēs vēl kādreiz atkal apvienoties un izveidot Latvijas tautas zeltu? Bieži vien no Latvijas aizbrauc tieši spožākie un skaistākie prāti. Ko gan Blaumanis teiktu, ja uzzinātu, ka kādreiz tauta, kas bija viņa zelts, nu tā vienkārši padodas un pamet vietu, no kuras nākuši? Kā radīsies jauni “Tālavas taurētāji”, ja patriotismu un pašaizliedzību vairs nebūs iespējams ieaudzināt?

Latviešu tauta patiesi ir arī mans zelts un mans gods! Kad es pati kļūšu māte, gribu, lai mani bērni dzīvo Latvijā, kas ir stipra,  ir pilna ar “zelta” cilvēkiem, un es vēlētos, lai arī viņi kļūst par Latvijas bagātību, godājot un cienot citus latviešus un mīlot savu dzimtu, zemi un vēsturi.

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

Featured Posts

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Recent Posts
Please reload

Archive
Please reload

Search By Tags

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Follow Us
  • Facebook Basic Square
  • Twitter Basic Square
  • Google+ Basic Square

© 2023 by The Book Lover. Proudly created with Wix.com

  • Grey Facebook Icon
  • Grey Twitter Icon
  • Grey Google+ Icon
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now