R.Blaumaņa literārās prēmijas konkursa darbs. Katrīna Paula Kravale, 10.b

December 5, 2018

Mani literārie līdzinieki R. Blaumaņa daiļradē.

 

 

Rūdolfs Blaumanis man, lasītājai, liek domāt, vērtēt, analizēt. Nav iespējams izlasīt kādu no rakstnieka darbiem, sakot: ”Viss. Pabeidzu.” Jo pēc to izlasīšanas darbs tikai sākas. Darbs ar sevi. Nevar nevienu autora darbu izslēgt kā gaismu istabā – tās stari cauri laužas vēl ilgi.

Lasot man vienmēr paticis meklēt starp literārajiem tēliem sev līdzīgos morālē, rīcībā, raksturā. Fantāzija un iztēle allaž skrējusi man pa priekšu, un esmu sevī izspēlējusi daudzas situācijas, domājot, kā es, ko es, kur es, ar ko es...

R. Blaumaņa darbos ir daudz tēlu, kuriem ir labs raksturs, kuri ir patiesi krietni savā būtībā. Piemēram, abi vecie Indrāni, Kristīne “Purva bridējā”, Ilze, Mikus, Mikus tēvs “Pazudušajā dēlā” un citi. Kaut arī sieviešu tēli rakstniekam nenoliedzami ir spilgti un īpaši un viņš ir saņēmis daudz cildinājumu un atzinību par to izveidi, tomēr tieši vīriešu tēlos es atrodu savus domubiedrus, līdziniekus - savu otro “Es” .

Arī es bēdājos par dzīves grūtdieņiem un izrādu viņiem siltumu, kuru nezin aiz kādiem iemesliem liktenis tiem atņēmis, un neatraidu, tāpat kā to darīja Kārlis Rūdolfa Blaumaņa novelē “Raudupiete”.

Jau pašā darba sākumā jaunais puisis izraisa manī aizkustinājumu, bērēs rūpējoties par mazo, gaudeno Matīsiņu. Iecietīgs, pacietīgs, saprotošs. Ne visi jauni vīrieši tā rīkoties, īpaši jau brīdī, kad sākas zināma jautrība (tā vēlējies pats Raudupu saimnieks), dejas un ievērība no meiteņu puses. Jebkurš, lasot šo epizodi, var nodomāt, cik labs tēvs Kārlis būs saviem bērniem. Bet – likteņa rūgtie smiekli – noveles gaitā redzam, cik traģiski savijas Matīsiņa un Kārļa liktenis.

Pēc vīra nāves Raudupiete nolemj bildināt Kārli un ņemt par saimnieku savā sētā, jo saimniecība ir liela, un, lai ar to tiktu galā, ir nepieciešams vīrieša prāts, acis un rokas. Raudupietei ir daudz variantu precinieku izvēlē, jo viņa ir sieviete pašos spēka gados un pievilcīga, bet viņa redz tikai jauno un izskatīgo Kārli. Tikai un vienīgi viņu.

Un tad, Raudupietes bildinājuma laikā, tikai mazs, necils akmentiņš kabatā, puisēna dāvināts, - ierosme idejai glābties no turīgās sievietes biedējošās uzbāzības, bet tajā brīdī Raudupietes prātā tam izaug milzu apmērs, aizšķērsojot ceļu jebkurai sakarīgai domai, žēlumam un mīlestībai pašai pret savu bērnu. Kārlis, pats to neapzinoties, ir piespriedis Matīsiņam augstāko soda mēru.

Kad Raudupiete pastāsta, kāpēc Matīsiņš miris, Kārlis vaino sevi viņa nāvē: “Nelaimīgā bērna lielās, zilās acis viņam neiziet no prāta... “. Viņš nespēj rast mieru un lūdzas Dievam, kaut tikai lāsts, ko Raudupiete izteikusi pirms nāves, nepiepildītos. Bail ir arī Kārļa līgavai, bet dienā, kad viņiem piedzimst dēls, viņi abi jūtas atviegloti, jo bērns ir sveiks un vesels. Lai kaut kā izlīdzinātu Raudupietes nelaimīgā dēlēna likteni, Kārlis viņu nosauc par Matīsiņu. 

Te es atkal atrodu sevi. Arī es mokos vainas apziņā, ja kādam kaut vai netīši esmu nodarījusi pāri. Man ir sirdsapziņas pārmetumi un sāpes, ka esmu kādam likusi vilties sevī. Es ātri aizmirstu citu pāridarījumus, bet nespēju aizmirst pieļautās kļūdas. Tāpēc varu iztēloties, par kādu elli izvērtās Kārļa dzīve, uzzinot, cik ļoti viņa neapdomīgi izteiktie pavērsušies pret bērnu.

Un vēl. Kārlis ir krietns cilvēks, pretēji Lienei novelē  “Salna pavasarī “- nenopērkams: “Atstājies no manis, sātan, es tev sevis nevaru pārdot.”

Varbūt izskan augstprātīgi, bet arī sevi es uzskatu par tādu. Tādēļ viss, kas novelē “Raudupiete “saistīts ar Kārli, man ir tuvs un saprotams.

Novele “Andriksons”.

Andriksons ir savam laikam izglītots, par sevi pārliecināts zemnieks, kas cirtis kokus, kas viņu dzimtai piederējuši paaudzēs, lai veiktu uzlabojumus saimniecībā. Mežsargs viņa rīcību novērtējis kā zādzību un licis maksāt par kokiem. Un nu Andriksons dodas pie barona meklēt taisnību. R. Blaumanis tik meistarīgi atainojis abu vīru dialogu, ka jūtama barona svārstīšanās un šaubas par labu Andriksonam. Bet ko teiks pārējie zemnieki? Vai viņš neizrādīsies pārāk pieļāvīgs un arī citi negaidīs ko līdzīgu Andriksona gadījumam. Tāpēc barons izvēlas kompromisu – liek maksāt tikai pusi no tās summas, ko noteicis mežkungs.

Kaut arī sods tiek samazināts, viņš atsakās maksāt, jo, to darot piekristu, atzītu, ka ir zaglis. ”Baronlielskungs, tātad jūsu priekšā esmu un palieku zaglis. Labi. Tad nododiet mani arī likumam. Tie pāra simts rubļu mani nespiedīs kārt ubaga tarbu savā kaklā. Lai viņi aiziet, kur tik daudz citu simtu sagulušu. Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs.“ Viņš pamet barona kabinetu.

Andriksona sirds un prāts kvēlo dusmās. Un ārā ir bula laiks, kas it kā speciāli piemet vēl kādu pagali Andriksona aizskartajai pašcieņai un aizvainojumam. Liesma, ko tik ļoti cītīgi kāds vīrs cenšas nodzēst mežā, atrod auglīgu augsni Andriksona sašutumā. Viņš aizdedzina mežu.

Maksa par Andriksona nodarījumu ir ātra un nežēlīga. Pēc pavisam neilga laika, atgriežoties mājās, viņš uzzina, ka uz mežu devušies ogot viņa bērni. Viņa mīļie bērni. Pēkšņi, kā ar aukstu ūdeni apliets, Andriksons saprot savu nodarījumu. Ak, kaut šo auksto ūdeni viņam kāds būtu uzlējis ātrāk.

Es arī zinu, kā tas mēdz būt. Ātri dažreiz aizsvilstos kā uguns pakulās un tikpat ātri atgūstos. Tikai Andriksona gadījums mani brīdina un rāda, ka sekas šādām nekontrolējamām dusmām un naidam var būt nopietnas. Un pazīstu arī nožēlu par sastrādātajām aplamībām. “Kā zem sloga Andriksons vilkās uz priekšu. Izcirtuma malā viņš saļima un raudāja.”

“Mirt! Mirt!”

Bet Andriksons savu vainu prot atzīt, lai cik smagi to nebūtu darīt, jo tieši barons izglābj viņa bērnus. “(..) es esmu suns!” Trausls pavediens – cilvēcības un izpratnes pavediens – sasaista uz brīdi abus noveles personāžus. Kā būs tālāk? Nezina neviens lasītājs. Man gribētos, lai barons piedod Andriksonam, jo ir tikpat vainīgs šajā notikumā, ko, domāju, pats arī apzinās. Un šiem notikumiem ar Andriksonu esmu pa vidu arī es, tos šķetinādama, vērtēdama un aplūkodama ne tikai no visām četrām pusēm, bet no visām sešām.

 Luga“Pazudušais dēls”. Mikus.

Viņš ir Roplaiņu kalps un dzīvo kopā ar tēvu. R. Blaumaņa atainojumā man Mikus asociējas ar līdzenumu, kurā nav ne kukuržņu, ne ciņu. Neviena tik strādīga, kārtīga un krietna nav visā apkārtnē. Visspilgtākās emocijas manī izraisa viņa rūpes par tēvu, kurš jau ir vecs, bet dēls cenšas viņam likt justies jaunākam, nemanāmi, to aprūpējot. Jo īpaši Mikus pozitīvisms jūtams blakus Roplaiņu pašu dēlam Krustiņam, kurš, mātes pārmēru lutināts, neprot tikt galā ar savām problēmām. Krustiņam skauž (arī sāp), ka Mikus ir tik krietns, un viņš vaino visu pasauli tajā, ka viņš tāds nav, tikai ne sevi. “Viss, ko tu dari, un viss, ko tu nedari, — viss man ir viens vienīgs liels pārmetums. Pret šo pārmetumu man citu ieroču nav kā apvainojumu.“

 Tomēr, kad Krustiņam jātiek galā ar parādu un viņš ir lielā izmisumā, pēc palīdzības viņš vēršas tieši pie Mikus, kurš, aizmirstot dzēlības un pāridarījumus,  uzmanīgi un vērīgi noklausās Krustiņa bēdu stāstā. Ar naudu viņš nevar palīdzēt – tās viņam vienkārši nav, bet padomu dot, ka vienīgi precības ar Matildi var izglābt Roplaiņu dzimtu, viņš var. Nenoliedzami viņš saprot - šīs lēmums ir traģisks pašam Krustiņam, jo Matildi viņš nemīl. Tas būs tikai darījums, izpirkums par sastrādātajiem grēkiem.

Kā Mikus rakstura un personības gaišuma apstiprinājums skan viņa tēva vārdi: “Domāju, kad vēl bij maziņš: ka nu vēl paspētu tik ilgi dzīvot, kamēr izaug liels, un nu: nu ir liels, un nu atkal domāju, kaut jel ar viņu kopā varētu nodzīvot otru mūžu!”

  Tāda arī es gribu būt. Tāda, lai mani tuvie gribētu ar mani nodzīvot kopā vēl vienu mūžu.

Kārlis. Mikus. Andriksons. Krietni puiši un krietns vīrs. Pašai rodas jautājums: “Kāpēc puiši? Kāpēc ne kāds spilgts sievietes tēls?” Varbūt viens no iemesliem ir tas, ka astoņus gadus esmu dzīvojusi divatā ar tēvu un ka tieši viņa stiprais plecs radījis manī uzticēšanos vīriešu pasaulei un sapratni par labo tieši viņos.

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

Featured Posts

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Recent Posts
Please reload

Archive
Please reload

Search By Tags

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Follow Us
  • Facebook Basic Square
  • Twitter Basic Square
  • Google+ Basic Square

© 2023 by The Book Lover. Proudly created with Wix.com

  • Grey Facebook Icon
  • Grey Twitter Icon
  • Grey Google+ Icon
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now