Ai, tēvu zemīte, tavu jaukumiņu! Linda Vanaga (11.d)

Es dziļi ieelpoju un Jūtu kaut kur aizklaiņojušas bēdas, Bailes un asinis, kas reiz lietas, Mūsu tēvzemi aizstāvot.

Jūtu, Kā tagad gaisā virmo prieks, Kā brīvība mūs apskauj, Kā mocības izgaist Un dzīve labklājību sniedz.

Es ieklausos, Dzirdu, skan cilvēku balsis un smiekli, Rūcošo motoru spēcīgās dziesmas, Aizpildot ielas tukšumu viegli.

Dzirdu, Kā nokrīt pirmā rudens lapa, Kā putni savas dziesmas dzied, Kā ielu muzikanti dungo. Un no klusuma nav ne miņas.

Es ieskatos, Redzu, kā ļaudis rosās apkārt, Un nemaz galvu netaisās nokārt, Attīstot sevi un mūsu valsti.

Redzu, Kā saulstari skar koku galotnes, Kā sakustas ziedu mazās galviņas, Kā mati plīvo vējā. Un prātā nāk domas no mazotnes.

Es atminos, Atceros laikus, kad citā pasaulē biju, Nošķirtā no ikdienas burzmas, Kur nebija trokšņu, tenku un murgu.

Atceros, Kā basām kājām pļavā skrēju, Kā tumšajās naktīs vēroju zvaigznes, Kā jūras piekājē meklēju dzintarus Un ik dienu šai zemē atmiņas krāju.