Mans spēks. Sāra Krustiņa, 11.b
Mans spēka avots nav viens, tas ir saistīts ar dabu, tās ritmiem, ar spēju ieklausīties, sajust un sagaršot. Es esmu viena, un tajā pašā laikā manī ir daudz no tā tīrā, patiesā un nepiesārņotā, ko dod dzīve dziļi laukos, saikne ar dabu un tās spēkiem. Tāpēc mans spēks ir tie mazie mirkļi, kad apstājos, ieklausos, sajūtu un atveru sevi brīnišķīgajam man apkārt.
Mans spēks ir rasas lāsēs, kas, kailām kājām skrienot pa pļavu, birst uz pēdām kā baltas pērles.
Mans spēks ir Daugavas sudrabainajos viļņos, kas vējainā dienā tik rimti sitas pa akmeņainajiem krastiem.
Mans spēks ir vientuļajā priedē, kas spītīgi turas pretī rudens vētrām pašā kraujas malā jūras krastā.
Mans spēks ir pavasara putnu čalās, kad tie dzied savas riesta dziesmas tik aizrautīgi, ka saviļņojumā sirds sitas līdzi mazā putniņa sirdspukstiem.
Mans spēks ir rudzupuķes zilajā cerībā, kas dod spēku ticēt, ka, izmainot sevi, es izmainīšu šo pasauli.
Mans spēks ir bērzu sulas dzidrumā, kad tā tikko iztecējusi no vecā pagalma bērza stumbra, sveķaino brūno pumpuru sīvumā, kad eju tos lasīt plašajā kaimiņu izcirtumā, un jauno bērza lapiņu sulīgumā, kad tās tikko izspraukušās no pumpuriem, bērza skariņu maigumā, kad izziedējušas un atvērušās tās pluinī vējš.
Mans spēks ir zaļās zāles pazemībā, lai cik reizes to pļaujmašīnas asie tērauda asmeņi nežēlīgi saīsina vismaz uz pusi, tā, nesūdzoties un nevaimanājot, rod sevī enerģiju stiepties pretī saulei.
Mans spēks ir rudens vēja šalkoņā, kas gaudo gar manas guļamistabas logu rūtīm, nesdama sev līdzi vēstījumu: gribi tu to vai ne, atkal klāt tumšie vakari, kad veļi klejo un cilvēkiem nāk drūmas domas, bet es sēžu ar tējas krūzi pie kamīna un atceros vasaru, sauli un jūru.
Mans spēks ir saules staru krāsainībā, kas piešķir šķietami pelēkajai dzīvei jaunas krāsas.
Mans spēks ir saules lēktos un rietos, kad rodu laiku apstāties un izbaudīt šī mirkļa burvību, uz laiku aizmirstot par ikdienas steigu.
Mans spēks ir sarunās ar viediem cilvēkiem, kas piepildītas ar mieru, mīlestību un labestību.
Man spēks ir vakara klusumā, rīta darbīgumā un pēcpusdienas sagurumā, jo vakara klusums mani apstādina, rīta darbīgums liek traukties uz priekšu, bet pēcpusdienas nogurums piespiež apstāties un sadzirdēt.
Mans spēks ir manās saknēs, manos senčos, manos vecākos un manā tautā!
