Ak, manu tēvzemīt, tavu jaukumiņu! Elizabete Antropa(8.a)

Mana Latvija!

“Nāk rudens apgleznot Latviju, bet nepūlies necenties tā, man viņa ir visskaistākā tik un tā.” [M.Zālīte]

Mana Latvija – ir mana un tikai mana! Tāda - kādu to jūt mana sirds, mana dvēsele, tāda – kādu to redz manas acis, dzird manas ausis un sajūt manas garšas kārpiņas. Es sajūtu Latvijas smaržu ik rītu, kad ieelpoju gaisu – dzestru un svaigu – rudenī, aukstu un stindzinošu – ziemā, maigu – pavasarī un siltu, miglainu – vasarā. Šī Latvijas smarža ir īpaša, neatkārtojama, kādu nejust nekur citur. Šīs garšas, smaržas un skaņas ir tikai Latvijā.

Mīlestība pret savu dzimto zemi ir ielikta šūpulī – tās ir jūtas un attieksme, ko māca mamma, tētis un vecvecāki. Es esmu pateicīga viņiem par to, ka esmu dzimusi šajā skaistajā zemē, kur daba ir tik zaļa un debesis tik zilas! Un tieši šāda vide mani iedvesmo kļūt labākai, stiprākai, gudrākai. Tā ir vide, kas iedvesmo mani palikt un būt uzticīga Latvijai.

Manu Latviju veido visa tauta un ikviens no mums, kuram šī valsts ir svarīga. Kā mazas ūdens lāsītes piepilda jūru, okeānus un ezerus un padara to varenus un lielus, tā – cilvēki padara valsti stipru un lielu. Protams, ir arī atšķirīgi skatījumi, uztvere un vērtības un tieši tāpēc katram Latvija ir sava. Es arī esmu kā jūrai ūdens lāsīte – daļina Latvijai. Jo šī lāsīte ir spožāka, dzidrāka, mirdzošāka, jo tīrāka, lielāka top jūra.

Latvijas vēsture un spēks ir apdziedāts Dainās un dziesmās, kuras slēpj un glabā latviešu tautas likteņa gan skarbos, gan skaistos mirkļus. Arī šeit mana Latvija zied un dzied - “Skaista mana tēvu zeme par visām zemītēm, plaši lauki, zaļi meži, zilis jūras ūdentiņš. ”(L.t.dz.)

Es novēlu katram cilvēkam sajust sevī spēku, lai kļūtu stiprāks un labāks. Es vēlos, lai mana Latvija kļūst īpašāka un skaistāka ik dienu – piliens pie piliena....

Mana Latvija ir skaista, bagāta, pretrunu pilna, krāsaina, lepna un droša!

Un kāda ir Tavējā?.........