Atmiņas personīgi Latvijai. Eva Ansule (8.b)

Tas notika rudenī, otrās klases sākumā, bija košs, krāsains rudens! Bet mantas tas jau bija novembra krāsā, jo tētis uz šo gadalaiku maiņu skatījās caur slimnīcas pelēko logu.

Rīts, soma, Sniedze. Attapos tikai zilajā busiņā ceļā uz Vitrupi. Kaut biju vēl maza, zināju, ka nevajag iztēloties ceļa gala mērķi, jo tas tāpat nesakritīs ar iztēloto.

Braucot smējos ar visiem, bet patiesībā jau sen sapņoju domu pasaulē. Sniedzei ir liela ģimene, tādas ģimenes vēl sauc par daudzbērnu ģimenēm. Brālis vecākais un divas māsas gudrākās, vienmēr klusībā esmu apskaudusi Sniedzes bagātību.

Māja ir liela, laika apgrauzta, bet uzreiz te jūtos kā vietējā. Tā smaržo pēc zālītēm un ziepēm, ne tā kā mana lauku māja, kur smaržo pēc smaržām un porcelāna.

Darba laiks. Dodos ekskursijā pa milzīgajiem laukiem un atklāju, kas te ir: tumšas, saldas vīnogas, mazie, sārti ābolīši. Abas rāpāmies pa ābelēm, neskatoties uz brīdinājumiem „ Ej, jūs abas, nekāpt!” Ābeles bija tik pilnas, ka pat galvas nebija kur likt, mēs apķērāmies, un es beidzot sapratu, ko nozīmē „ draudzība”. Tā mēs tur ilgi sēdējām un raudzījāmies uz neaptveramo kartupeļu lauku.

Rīga, steiga, uztraukums. Pirmdienā steidzamies uz slimnīcu. Mamma pa priekšu, es un brālis aizmugurē. Jūtu brāļa uztraukumu, tādēļ ik pa laikam apķeru, viņš nepretojas. Ceļa gaitā noskaidroju, ka brālis brīvdienās bijis pie omes, jo tēti operēja.

Manī ieslēdzas sarkanā sirēna un beidzot saprotu, kāpēc visi tā steidzas. Neviens nezina, vai...

Burtiski auļojam pa korpusiem un meklējam korpusu divdesmit četri ā. Mamma ieskrien korpusā, un es ar brāli palieku gaidīt.

Brīžiem paglāstu brāļa galvu un varonīgi noriju asaru kamolu, kas ar katru brīdi paliek arvien lielāks un lielāks.