Ai, tēvu zemīte, tavu jaukumiņu! Stella Stīpiņa 9.c

Es teiktu, ka man latviešu tauta ir vismīļākā. Te taču dzīvo visi mani radi, draugi un citi mīļi cilvēki. Cits pilsētā, cits laukos. Latviešiem ir smieklīgi joki, kurus reizēm var saprast tikai latviešu tauta. Tāpat ir arī savas tradīcijas, kuras ir oriģinālas, nevis aizgūtas no citām valstīm.

Manā zemē mani visvairāk priecē lauki un meži. Kad vecāki saka: „Rīt braucam uz Mūrmuižu!”, man vienmēr parādās aina, kā es varu izskrieties ar suņiem pa nokritušajām rudens lapām ezera malā. Vai arī varu braukt uz mežu lasīt sēnes. Mūrmuižā atrodas mani lauki, nepilnas pusstundas braucienā no Valmieras. Mani vecvecāki ir pavisam parasti latviešu cilvēki, kuri vienmēr ir priecīgi, sagaidot mazbērnus. Latvijas laukos mani piesaista plašumi, lielie ozoli un bērzi. Rudenī mūsu mājās vienmēr ir pilns trauks ar sulīgiem āboliem, kas auguši Latvijas lauku ābelēs manas omes dārzā. Dzidrie, bumbierāboli un cukurīši, mmm, tādu ābolu nav nekur citur pasaulē! Latvijas mežu smarža arī ir ļoti brīnišķīga. Iet ar gumijas zābakiem pa sūnām un skatīties atpakaļ, kā tās ir iegaumējušas manus soļus, ir ļoti patīkami. Un lasīt sēnes īstenībā ir pat ļoti aizraujoši, rodas īsts sacensību gars. Pēc tam laiks gatavot visgaršīgāko baraviku mērci – tāda ir tikai pie mums, Latvijā.

Man patīk pavadīt laiku kopā ar vecvecākiem, māsīcām un brālēniem, kad visi darām kaut ko kopā brīvā dabā. Ziemā ir skaisti brist pa mežu un lūkoties, kuru eglīti mēs ņemsim un rotāsim Ziemassvētkiem. Kā arī "staidzināt" suņus pa sasnigušajiem lauku ceļiem, kuru malās aug balti apsarmojuši koki.

Ja pie manis atbrauktu kāds ārzemnieks un teiktu: „Nu, parādi man to Latviju!”, es rādītu Latvijas laukus.