Ai, tēvu zemīte, tavu jaukumiņu! Emīls Pureniņš (11.d)

Zeme, mana tēvu zeme, mana tēvu zeme Latvija! Mans cerības saulstars šajos melnajos mākoņos, šajā iespēju un čūsku pasaulē. Tu, mana tēvu zeme, dod man gaisu, ko elpot, sauli, ko baudīt, māti, ko mīlēt.

Es tevi vienu mīlu kā nevienu. Tu esi mana mīla neizmīlētā, kā negaidīts klusums pirms vētras, cerība jūras dibenā. Es savas zemes, tēvu zemes, tēvu zemes Latvijas, patriots, fanātiķis, filozofs, gadsimtiem būšu lepns, par to, ka tu man esi, par to, ko tu man sniedz, un par to, ko vēl sniegsi, līdz būšu tava zvaigzne virs jūras, šalcošas un svaigas.

Tu mans saulriets lietainā vasaras naktī, mans saullēkts rīta krāšņumā. Sniedz man vienu, tikai vienu – savu vēja glāstu manos matos, ja aicināsi, iešu tev līdz, līdz horizontam un vēl tālāk. Tu sniedz man eiforiju ar savu lepnumu, godu, cieņu, tas liek man justies kā debesīs, nē, kā 3 metrus virs debesīm.

Es spēju smaidīt, sēžot pie Gaujmalas, klausoties tavā čalošanā, redzot kokos laimi, ko sniedz viņiem ar vēju, tu tos paloki, izpurini, savirmo. Tavu jaukumu nedotu nevienam, kas to nenovērtētu, jo tu, tikai viena, mana mīļā, laime, mīlestība, mana tēvzeme – Latvija. Tu esi tik sarkanbaltsarkana, cik esi, un to, nemainīs neviens!