Mājas…Klinta Šteina (12.a)

Es pamostos ar tavu vārdu uz manām sausajām lūpām.

Atkal liekas, ka dzirdu tevi saucam manu vārdu, bet tā tas notiek katru dienu – kad mēness ļauj spīdēt saulei un kad saule ļauj mirdzēt mēnesim.

Un liekas, ka ķermenis raud no stiklu sagrieztām brūcēm, tās ir vaļā, tās vienmēr būs vaļā, bet izmisīgi norauju segu – atkal nekā. Pat pēc visa, kas bijis, man nav skaidrs, kā neredzamas brūces var sāpēt vairāk par redzamām.

Visrūgtāk kļūst zvaigžņotās naktīs, kad pa tumsu ir jāmaldās vienai ar uguns smeldzes pārņemtu sirdi.

Tieši tu vēl tajā mājo. Tu vienīgais spēji manā sirdī uzcelt mājas mums abiem.

Tu teici, ka neesi vēl atradis tās, ka nekad neesi juties vienots ar zemi, ar Visumu un ar sevi.

Es ilgojos kļūt par tavu enkuru, par tavu atbalstu, par tavām īstajām mājām, jo tu jau biji manas mājas.

Es jau biju tava, bet tu pat to neapjauti. Vai varbūt baidījies to apjaust? Tu nebiji ne pamats zem manām basajām un nosalušajām kājām, ne jumts virs manas galvas, kuram vajadzēja mani pasargāt no šīs skarbās un salkanās cilvēces.

Tu nebiji kā grāmatas, kuras lika man just daudz kvēlāk nekā cilvēki. Tu nebiji kā spalva manās rokās agri no rīta, kad visi vēl guļ, bet mana sirds ir nemierīga un lūdz man rakstīt ko patiesu, ko neapslēptu.

Jā, tu nebiji daudzas lietas, bet vienmēr, kad kāds piemin „mājas” – tieši tu man saisties ar tām, jo mājas, īstas mājas, nav ne vieta, ne valsts, bet gan atmiņas – ellišķīgi sāpīgas, taču brīnišķi skaistas. Mājas ir cilvēki, kuri tev liek justies dzīvam; mājas ir smieklu pilni vakari ar cilvēkiem, kuri tevi saprot; māju sajūta ir vakari, kas tiek pavadīti, vērojot saulrietu un beidzot saprotot, ka katrām beigām ir rūgteni salda piegarša.

Tu teici, ka netici divām vienotām dvēselēm, dvēseles radiem, bet es mūžam ticēšu, ka mēs cēlāmies no vienas zvaigznes. Varbūt mums nebija lemts būt kopā šajā pasaulē...

Lūdzu, gaidi mani nākamajā, nepamet mani - vēl ne, vēl nav laiks.