Ai, tēvu zemīte, tavu jaukumiņu! Sāra Krustiņa, 10.b
Es, apaudama vecāsmātes saglabātās pastalas no ozolkoka pūra lādes un ciešāk plecos sakļaujot mūsu dzimtas seno villaini, dodos sen izsapņotā ceļojumā pa manas tautas dainu un seno rakstu takām.
Manā priekšā ir sarkanbalts ceļš mūsu karoga krāsās, kas sniedzas dziļās tālēs. Es liegi uzkāpju uz maigajiem vilnas pavedieniem un pa Lielvārdes jostu dodos pretī savam sapnim. Ceļa malā spoži savu gaismu izstaro Saules zīme – mūžīgās kustības, harmonijas un dzīvības simbols. Tā jautā man, kurp dodos, ko meklēju es. Atbildu, ka vēlos izzināt savu tēvu zemi, vietu, ko saucu par dzimtajām mājām. Tā saka man, lai eju uz priekšu, tik kustībā ir attīstība un spēks. Paklausu un dodos tālāk.
Takas kreisajā pusē vējā šūpojas Jumis – auglības un pārticības simbols. Tā zaros pilnbriedā karājas sārti āboli un dzelteni sulīgi bumbieri. „Uzcienājies,” saka Jumis, piemiedzot man ar aci. Hm, cik garšīgi! Esmu sasmēlusies spēkus turpināt ceļu.
Ai, kas tur tik ass! Nejauši uzkāpu Zalkša zīmei – asa prāta, gudrības un zinātkāres simbolam. „Vai, piedodiet, es jūs nepamanīju, biju pārāk iegrimusi labsajūtā par tikšanos ar Jumi,” es klusām noteicu. Zalktis, nedaudz apvainojies, pagriezās un lēnām aizvijās pa taku. Sekoju tam. Nez, kurp vedīs mans ceļš?
Zalktis lēnām aizslīd aiz liesmās kvēlojoša Ugunskrusta – dzīvības, spēka un laimes zīmes. Tam bijībā paklanos, tā izrādot savu cieņu. Ugunskrusts iemirdzas spožāk, izgaismojot manu tālāko ceļu.
Priekšā laipni mani sveicina Māras zīme – veselības sargātāja un maizes devēja. Tā, villainītes rakstīdama, auž mūsu dzīves segas no viskrāsainākajiem dzīpariem. Tieši pašlaik Māra auž mazas meitenes likteni, tajā redzu daudz saules prieka, mazliet skumju un zaudējumu sāpju, bet lielu ticību labajam. Māra auž savas rakstainās villaines un nodod tās Dieva rociņās.
Pašā ceļa vidū visā savā varenībā stāv Dieva zīme – visuma un debesu simbols. Tā izstaro gudrību, taisnīgumu un prieku. Dieva zīmes asie stūri iestiepjas debesu jumā, liekas, tie pāršķels mākoņus un sadalīs pasauli divās daļās. Sabīstos, jo tad prieks būs nošķirts no skumjām, mīlestība no naida, taisnīgums no liekulības.. Pasaulē iestāsies vienmuļība un garlaicība. Tieši pacēlumi un kritumi rada dzīves garšu. „Neraizējies, es gādāju, lai viss ir līdzsvarā!” nodārd Dieva zīmes balss, un es attopos Daugavas krastā. Esmu atspiedusies pret senu ozolu, un ap vidukli man cieši apsieta Lielvārdes josta visā tās krāšņumā.
