„Gājputnu ilgas vienmēr ir kā ceļā starp divām pasaulēm, starp divām tēvijām, kas mūžam cīnās savā starpā.” /A. Upīts. Jaunā dzērve/ Ieva Romaško, 12.a

December 4, 2017

 

 

 

Hei, tu,

Piedzīvojumu meklētāj,

Vēlies kaut kur doties?

Tad aizver acis

Un iztēlojies,kur vēlies būt!

Iztēlojies, ko jutīsi,

Ko piedzīvosi!

Tagad atver acis

Un piepildi to,

Piepildi savu sapni ar fantāziju un domu,

Jo tavs prāts ir tava slēdzene,

Bet sirds -atslēga

Uz nākotni,

Uz piedzīvojumu

Tepat - šajā pasaulē.

 

 

Es esmu piedzīvojumu meklētāja tepat, šajā pasaulē, tāpat kā A. Upīša Jaunā dzērve, kuras kliedzienā “bija izmanāmas neapturamas, neapmierināmas ilgas”.Nav nekāds noslēpums, ka esmu liela sapņotāja, reizēm brīvdomātāja, kura nespēj klausīties citu pavēles, es mīlu brīvību, dažreiz tā vien gribētos izplest savus spārnus un lidot, izjust vēja pieskārienus debesīs. Tāda brīva un laimīga es varu atļauties būt dzejā. Tāpēc arī pārdomas par A. Upīša stāstu “Jaunā dzērve” iesāku ar savām dzejas rindām. Tas ir mans ilgu sauciens pēc sapņu piepildījuma.

            Gluži kā dzērve, arī es neiederos ierastajā skolas sistēmā. Jau no pašas bērnības esmu braukusi līdzi vecākiem uz darbu un redzējusi, kādi ir cilvēki, kādas ir viņu problēmas vai dzīves stāsti. Mana bērnība ir bijusi cieši saistīta ar Karaļkalna, kas atrodas Aglonā, izveides laiku, jo vecāki ir tā idejas autori. Kad Karaļkalns tika veidots (tas pilnveidojas joprojām), es pārliecinājos, ka viens nav darītājs, ka mūsu spēks ir komandā un līdzcilvēku atbalstā. Tāpat manu pasaules redzējumu ir veidojušas konferences, kurās es piedalījos kopā ar savu mammu. Tajās man ir bijusi iespēja dzirdēt cilvēku veiksmes stāstus.  Līdz šai dienai dzīves stāsti mani iedvesmo.

            Šobrīd es dzīvoju divās pasaulēs - radošā un sportiskā. Radošā pasaule atklājas  dzejā, dziesmā un zīmēšanā. Protams, kā jau daudziem, pirmā dzeja rodas no pārdzīvojuma jeb neveiksmīgām pirmajām attiecībām. Mana dzejošana sākusies tikai nesen, 17 gadu vecumā. Tapa dzejoļi, kurus parādīju skolotājai un dažiem draugiem. Nolēmu, ka jāraksta, kamēr varu kaut ko uzrakstīt. Laikam jau nesanāk slikti, jo šogad mani dzejoļi ir nokļuvuši grāmatā “Zemgales vācelīte 2017”. Vēl liela nozīme manā dzīvē ir mūzikai. Dziedu skolas korī un ansamblī. Dažreiz  man patīk zīmēt, klausoties mūziku, un iegrimt savā pasaulē. Taču tā ir tikai manas personības viena puse.

Es esmu arī sportiste. Jau astoņus gadus spēlēju basketbolu. Tas man ir iemācījis cīnīties un nepadoties pie katra šķēršļa. Šī īpašība mani vieno ar A.Upīša jauno dzērvi, kura nepadevās pat tad, kad bija ievainota:  „Kreisais spārns vēcinājās kā arvien, bet labais karājās slābi uz leju un nekustējās.” Pirmie gadi sportā man bija skarbi un, kā jau mazam bērnam,  emocionāli. Man vienmēr ir padevies sports, jebkurš sporta veids. Tāpat kā dzērvei, arī man māksla “ar reizi bija rokā”. Tādēļ centos izcelties vismaz vienā jomā, kas man padevās skolā. Sākot spēlēt basketbolu, man sākumā daudz kas sanāca labāk nekā pārējām meitenēm, tādēļ viņas mani apskauda. Atšķirīgos, citādos, reizēm pārākos nepieņem, jo viņi liek apzināties katra paša nespēju kaut ko paveikt.

Es mēdzu bieži apvainoties, esmu piedzīvojusi arī “raudamo sezonu”, kad tiešām pēc katras spēles raudāju. Bet šis brīdis dzīvē iemācīja man būt stiprai, neapstāties pie pirmajiem šķēršļiem, savaldīt emocijas. Dažreiz ļoti gribējās kāda atbalstu un sapratni. A. Upīts stāstā „Jaunā dzērve” nav īpaši daudz pieminējis dzērves vecākus (tas atklājas tikai stāsta sākumā). Jaunā dzērve savā ziņā netika atzīta par ģimenes locekli, jo bija citāda. Perēklis viņai bija par mazu, nemiers to trauca ārā no ligzdas plašā, svešā pasaulē: “Viņa negaidīja, kamēr vecie to atzīs par diezgan spēcīgu un izvadās, bet izkāpa pati.” Arī man salīdzinoši agri bija jākļūst patstāvīgai. Tā gadījies, ka tēvs laikam īsti nav spējis mani atzīt par savu meitu vai arī neizpauž savas jūtas. Tomēr, pateicoties mammai, neesmu to izjutusi ļoti sāpīgi, un mamma pilnīgi noteikti ir mans vislielākais atbalsts.

Dīvaini, putnu pasaulē vājākos putnēnus parasti izmet no ligzdas, taču A. Upīša stāstā vājākā dzērve paliek ligzdā, spēcīgā aizlido. Jaunā dzērve ir skaista, spēcīga, gudra un, neapšaubāmi, cīnītāja. Stāsta beigās es skumu un nedaudz vīlos, jo cerēju, ka viņa izdzīvos. Man šķiet, ka dzērve padevās ne tikai sašautā spārna un ēdiena trūkuma dēļ, bet arī tādēļ, ka jutās nevienam nevajadzīga. Šī sajūta man ir pazīstama, tāpēc tobrīd sevi asociēju ar dzērvi. Es stāstu turpinātu šādi:

Ir situsi stunda. Jaunā dzērve ir pavērusi skatu uz debesīm, gaidīdama, kad parādīsies saule, un saka: „Nu kur tu esi? Es tevi jau gaidu! Man tevi vajag, citādi esmu bezspēcīga. Nav, kas apzeltī manu graciozi balto spalvu un dzelzs spēcīgos spārnus. Es gaidu tevi, jo zemes pavadonis rada pārāk vientuļu un noslēpumainu manu garu. Taču tava gaisma atver mani un manu auru, kuru dodu saviem skatītājiem. Zeme tomēr ir liela un plaša.- Tādēļ domās sūtu jums šo vēsti, lai kur jūs arī būtu, mani brāļi un māsas, ziniet, es ilgojos pēc jums. – Aiziet, austi mans sargeņģeli, es tevi jau gaidu!”

 

 

 

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

Featured Posts

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Recent Posts
Please reload

Archive
Please reload

Search By Tags

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Follow Us
  • Facebook Basic Square
  • Twitter Basic Square
  • Google+ Basic Square

© 2023 by The Book Lover. Proudly created with Wix.com

  • Grey Facebook Icon
  • Grey Twitter Icon
  • Grey Google+ Icon
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now