“Klīstot caur Papīra Pilsētām” Kintija Alpe, 12. a klase

Mana dzeja ir manas “Papīra Pilsētas”. Tā ir gravitācija, kosmoss un “dzīves svinēšana” jeb tas, ko man patīk darīt visvairāk – radīt ko jaunu.

Tāpat kā R. Mūks, es “nebēgu nekur no šīs pasaules”, jo ticu, ka tā beigās pārtaps par “Paradīzes dārzu”, kurā mīt mana dzeja un mūzika. Tā kā mūzikas radīšana un dziesmu rakstīšana ir viens no maniem lielākajiem hobijiem, es organizēju solo koncertus, kuros caur savām dziesmām cenšos cilvēkus iepazīstināt ar savām Papīra Pilsētām. Kas ir “Papīra Pilsētas” ? – Tas lai paliek katra lasītāja vai klausītāja ziņā!

***

Mēs nesatikāmies,

Mēs tikai veldzējāmies atminās par vasaru,

Mēs nesarunājāmies,

Tikai nobirdinājām pāris prieka asaru.

Mēs neiemīlējāmies,

Jo nezinājām, kā ir mīlētiem būt.

Mēs reiz vēlējāmies kļūt

Par mazu daļinu no lielā "varbūt".

Mēs baidījāmies pieaugt

Un beigt priecāties par niekiem,

Mēs vairs neticējām pasakām,

Par ko tagad stāsta TVekrānos.

Mēs zīmējām nākotni

Ar baltu krītu uz tafeles,

Mēs meklējām sevi tur,

Kur sākas stāsti par "Rīt un Parīt",

Mēs vairs nemācējām izbaudīt to, ko sauc par šodienu,

Mēs vienkārši centāmies svinēt,

Svinēt to, ko sauc par dzīvi.

***

Uz melna lietussarga Lietus pilieni izskatās pēc mazām, mirdzošām zvaigznītēm!

Tā, it kā viņas spētu sasildīt...

Nosaukšu to par savu mazo Visumu. Tā, it kā Visums piederētu man. Es to uz laiku personificēšu.

Sāk vēl stiprāk līt, Un manam Visumam klāt nāk Vēl miljards zvaigznīšu.

Man ir pašai sava pasaule Katru reizi, kad ārā līst.

***

Mēs ik pa brīdim

Mainījāmies ar lomām.

Es biju zvaigzne,

Tu mākonis rozā,

Tev patika smieties,

Man vairāk raudāt,

Un dalīties mirkļos, ko katrs baudām.

Mēs bijām tik tālu un tik dažādi,

Mēs bijām sveši un savādi.

Es biju nakts,

Tu – diena,

Es biju reti,

Tu – ikdiena,

Es spīdēju,

Tu – izdzisi,

Es gaidīju,

Tu- baidījies,

Tu aizmirsi,

Es kļūdījos.

Un tā visu laiku,mēs mainījāmies ar lomām,

Katru reizi – atbilstoši omai.

Lomas ir dažādas.

Mēs nekad nebūsim viens vesels,

Mēs nekad nebūsim kopā.

***

Esi kā mana ceļa krūze,

Tad Tu būtu man blakus,

Brīžos, kad ir grūti.

Esi kā mana lielākā mūza,

Tad es domātu par Tevi

Ik uz katra mājas stūra.

Esi kā mana rīta kafijas krūze,

Iesākot dienu ar smaidu uz lūpām.

Esi kā mana saplēstā blūze,

Spītējot sev un savam sūrajam raksturam.

Esi kā mana dzīves lielākā kļūda,

Tad es varētu no Tevis mācību gūt.

Esi kā pulkstenis, kas zvana ik pa stundai,

Tad es varētu par Tevi visu laiku domāt.

Esi kā manas tēlainās jūtas,

Tad es tēlošu, ka esmu iemīlējusies ļoti.

Esi kā mans izdomātais Visums,

Jo tikai ar Tevi es uz tā neapmaldīšos,.

Esi kā mana ceļa krūze,

Ar kuru kopā būs noiets šis ceļš, vārdā mūžs.