’’Smiltīs grimstošas pēdas’’ Samanta Gulbe, 12.a klase
Ik solī, ko speru,
veras debesu vārti
Tepat, virs Latvijas zemes.
(R.Mūks)
Es esmu eņģelis. Mana elpa plūst reizē ar dzeju. Veroties debesu vārtiem, es izjūtu sirds ritmu un dzīslas, ļauju izjust arī sāpes salnās un sadurtās pēdas. Mans darbs ir mana pasaule, domas, izjūtas, vēlmes. Jo, tikai rakstot, es jūtos dzīva...
Smiltīs grimstošas pēdas
Sadurtas smiltsērkšķiem un saliektām naglām
Neglītas rievas man rētās un krēpu krēpās
Kāpēc gan skrēju es kā neprātu ķēris
Un tad ķērcis kopā ar ābeļdārza strazdiem lai kļūtu tik vien kā iederīgs
Kas gan iederība spēja būt
Mēs kļuvām zilgani melni lai būtu tādi kā tie citi
Tādi kuri ar dimanta zvetni sev pakausi kasa
Un laižoties naktsmiegā zīda lenti apsien skropstas
Mēs gribējām būt balti putni
Bet mūsu spārni bija no papīra un knābji sažņaugti mezglos
Traki jenotsuņi skrēja mežu mežos un mēs skrējām tiem līdz kā neprātā krizdami
Ik soli ik elpu ik katru dzīslu un ādas poru mums bija bail un līdz atkal norieta saule mēs iespraudām sev saulespuķi aiz auss
Un apsolījāmies kļūt iederīgi kaut daļu no minūtes dienas vai daļu no mākoņa
Varbūt važas mūs tura lai kļūtu pašpietiekami
No zelta mākoņiem mēs savērām krelles
Spožiem palagiem tad laidāmies lejup un spiedzām kā knēveļi netīrām medus mutēm
Kaklā kamols man tīts izbailēm nespēka un ilūziju
Šokolādes asaras birst pār sausiem vaigu kauliem un vēnās mēs saspraužam veļas knaģus
Bites pārkož izirušos džempera diegus
Tas viss vien skrējienā pēc baltas maizes un piena stikla pudelē
Kāpēc gan skrējām mēs svešumā?
Un paspiedām roku lielajai lauvai
Vai svešums spēja mums dot mājas?
Pilnas debesis baltām dzērvju rindām
Un sudraba linu auklām pītas arkas ved mūs uz zemi kas saukta tā tālu tālā tā laimīgā
Irst diegi zem zilas debess un krītot rudzupuķu laukā medus bites sadzeļ pirkstus
Mati mani pilni ziedlapu ērkšķu un uzticības
Saķer mākoņi rokas un dejojot tango cieši sasien mezglos man plaukstas un elpas
Griežas galva un acu zīles satumst kā naktis
Apstājies uz mirkli
“Veras debesu vārti
Tepat virs Latvijas zemes”
Kāpēc gan akli kailām pēdām mēs skrējām melnumā svešumā
“Veras debesu vārti”
Un dzimtene laimīgiem soļiem dod mums mājas
Būsim lepni būsim latvieši
Apsolīsim ik solī ko spersim
Būsim laimīgi
