Mana lapa. Krista Damkevica, 9.b

Ābeļu dārzā ābele nometa lapu

Tik baltu kā manas domas

Bet es izvēlējos ābolu

Un dodoties prom aizmirsu par lapu

Ābols paņēma manu krāsu

Un visus sapņus līdz ar to

Diemžēl nezinu vai man pietiks spēka atgriezties

Es pat nezinu vai lapa būs balta

Labu laiku es sēdēju uz sola

Koka sola

Ar sarkanu ābolu līdzās

Tāds kontrasts – ar brūno solu sarkano augli un balto mani

Ilgu laiku sēžot es jutu koka atbalstu

Jutu arī tā važas kas mani sagūstīja

Koks gribēja lai es paņemu ābolu

Bet es atcerējos, ka uz dārzu gāju pēc lapas

Tāds atbalsts no koka man nav vajadzīgs

Man nevajag sēdēt te ar kāda cita ābolu

Visbeidzot es piecēlos – pati saviem spēkiem

Lai dotos un paceltu savu lapu

Kad ierados dārzā gandrīz to nepazinu

Šoreiz tā bija zaļa

Bet paskatoties uz sevi arī es vairs nebiju balta

Manās domās parādījusies krāsa

Mana kleita nu bija sarkana

Es biju laimīga

Pēc ilgiem laikiem man atkal ir lapa

Es zināju kas gribēja lai izvēlos ābolu

Tomēr nedomāju ļaunu par koku

Esmu stiprāka par cita gribu

Stiprāka arī par savu spītu.