Mans spēks ir... Stella Stīpiņa, 10.c

Māksla. Jūtos spēcīga, kad varu uzgleznot to, ko redzu un bieži ar gleznojumu spēju pateikt vairāk nekā ar vārdiem. Līdzko es rokās paņemu otu un atveru kastīti ar krāsām – es kļūstu spēcīga. Violetajā krāsu trauciņā ir iejaucies nedaudz zaļš un zils, un baltā krāsa iet uz beigām, bet tas taču nekas! Es varu parādīt to, ka es varu darīt lielas lietas pat tad, ja pa vidu ir mazas kļūdas un nepilnības. Iešļakstu baltās krāsas trauciņā nedaudz ūdens, domājot, ka gan jau vēl izvilks pāris otas triepienu. Pabeidzot darbu, vienmēr būs kāds, kurš mani vērtēs, jo tas taču ir tik viegli. Bez kritikas nevar, bet es esmu stipra, jo māku pieņemt arī kritiku.

Mana zeme. Es jūtu spēku, kad esmu brīvā dabā. Mežā, kur sārtojas ogas un aug sēnes. Laukā, kur saulē sānus silda siena ruļļi. Un ezerā, kur manus kāju pirkstus kņudina zivtiņas. Es redzu skaistu valsti, kurā mēs runājam mūsu valodā. Valoda ir vēl viens spēks. Mēs esam stipri, jo vārdi, kurus sakām viens otram, var būt spēcīgi un mainīt uzskatus, mainīt pasauli. Bet es jūtos lepna par sevi arī tad, kad man ir iespēja saprast kādu, kurš runā citā valodā, un arī viņam atbildēt. Iedomājieties, cik patiesībā spēcīgam jābūt cilvēka prātam, lai varētu dzirdēt vienu, bet pārtulkot uz citu valodu.

Nesavtīgums. Viena no manām labajām īpašībām ir spēja palīdzēt otram. Man vienmēr gribas palīdzēt arī dabai, bērniem un dzīvniekiem. Cilvēkiem ir dotas spējas audzināt jaunas personības, liekot lietā visu savu sirdi. Arī rūpējoties par dzīvniekiem, mēs tiem iemācam sadzīvot vienam ar otru un mīlam kā savas ģimenes locekļus. Iedomājieties, cik mēs esam spēkpilni, kad varam darīt citus laimīgus - ziedojot, dziedējot un daloties. No malas skatoties mūsu pasaule ir tik, tik milzīga, bet mēs, cilvēki, tik niecīga daļiņa no tās un tomēr esam darījuši un darām pāri šai lielajai pasaulei un visam dzīvajam. Nesavtībā ir spēks, bet tikai tad, ja to darām visi kopā.