R.Blaumaņa literārās prēmijas konkursa darbs. Liene Larionova, 11.a

December 5, 2018

"Mans zelts ir mana tauta,

Mans gods ir viņas gods."

(Rūdolfs Blaumanis "Tālavas taurētājs")

 

 

Es ņemšu savu vissmalkāko otu un uzgleznošu tevis teikto, jo tavi vārdi vienmēr tik patiesi, dzīvi un aizraujoši. Tu visu pasniedz tā, kā tas ir, neko neizsaldinot. Pat ja tie ir humoristiski darbi vai romances, noveles vai balādes. Tavi vārdi ir īsti. Tikpat īsti un nesamāksloti kā lietus lāses rudens rītā, pērkona negaiss pēc svelmainas vasaras dienas un circeņu dziesmiņas siltos vasaras vakaros.

Kādēļ pašu smalkāko otiņu?

Lai uzgleznotu katru detaļu, jo tieši tās padara tevis teikto tik īpašu.  Vissvarīgākās detaļas ir tās, kas iezīmē aprakstīto cilvēku personību, individualitāti. Tavs reālisms mani pievilina. Ne tikai mani. Tas pievilina jebkuru lasītāju, kurš literatūrā meklē reāli aprakstītu dzīvi, pat ja tā ir pelēkā zemnieku ikdiena.

Es sākšu ar melno krāsu, kas būs nakts, tai klāt piejaukšu pelēko. Nakts klās savus pelēkos palagus, un visapkārt lēni satumsīs. Tālavas ienaidnieki būs tumši sarkani kā asinis. Tik pat tumši kā Latvijas karogā. Debesu spīdekļi pie tumšajām debesīm liecinās, ka ir skaidra nakts. Starp zvaigznēm gozēsies sudrabainais mēness, pavisam niecīgi izgaismojot druvas un mežus.

Zaļās egles galotnē sēdēs taurētājs. Lai arī visi gulēs, arī pats Miervaldis un pat vaidelaiši. Tādēļ pilī nebūs nevienas gaismiņas. Viss būs ietīts nakts melnumā. Un līdz ar krītošo nakts priekškaru taurētājs izdzirdēs soļus un tumsā pazibēs sudrabaini šķēpi un zobeni. Tumši zirgi tiem ienaidniekiem būs, lai nakts melnumā tos saredzēt nevar.

Kad tumši sarkanie ienaidnieki būs klāt, tie piedāvās viņam zeltu, brīvību un godu, lai tikai tas viņus nenodotu, taurē pūzdams. Taču taurētājs atbildēs, ka viņa zelts ir viņa tauta, un viņa gods ir viņas gods un uz pekli, lai rauj to jods, kas viņa tautu postīdams šausta. Tad taurētājs savā taurē pūtīs, un visi koki locīt locīsies un trīcēs.

Ienaidnieki uzreiz to nolādēs un laidīs savas spožās bultas taurētājam virsū. Tai pašā mirklī zili sarkanas liesmas iemirdzēsies, un staltā egle kritīs mirkli pēc. Šķēpi šķels taurētāja krūtis, taču tā taure jau būs atskanējusi Miervalža pilī.

Tūliņ Miervaldis modīsies ar saviem pulkiem, lai dotos kaut ienaidnieku. Sarkanāki tie vien paliks, asinīm notraipīti, taču taurētājs būs atriebts un Tālava nosargāta, jo taurētāja rīcība bija cēla. Viņš bezbailīgi uzupurējās cēlu mērķu vārdā.

Un pirms vēl ausīs baltā, nevainīgā, saules piepildītā diena, varoni vīstīs tā māte sniegbaltos autos, kamēr meitenes pīs krāsainus ziedu vainagus par godu uzvarai un sakautajiem naidniekiem. Un no cēlā koka ozola zariem ļaudis taisīs sārtu varonīgajam taurētājam, ko varoņa līgava pēcāk kaisīs ar krāšņiem ziediem un dzintara gabaliem.

Un tajā brīdī liesmas nesīs jaunekli pie Dieviem.

Uguns - šķīstība, svētība un auglība.

Vai kādreiz esi domājis, ka tevis vārdi, ko tikko uzgleznoju varēja beigties pavisam citādāk?  Es nē. Ikkatrs tevis rakstītais darbs ir pilnīgs tāds, kāds viņš ir. Jebkādas izmaiņas vissīkākajās detaļās nozīmētu lielas un svarīgas izmaiņas citur. Tauriņa efekts.

Varbūt jautāsi, kā to visu vispār var attēlot krāsās? Pavisam vienkārši. Katrai lietai ir krāsu asociācija. Taču ir grūti attēloti pašu varoni, jo katram ir citādākas asociācijas par to, kas ir varonis. Vai viņš varētu būt zelta krāsā, jo viņa rīcība bija zelta vērta? Vai varbūt jebkurā citā krāsā tikai ne zelta, jo varoņa tauta jau ir tas zelts. Tad, ja ne zelta krāsa, kura? Varbūt samērā karaliskā un varonīgā - purpura krāsa? Vai baltā? Vienkāršība, kas akcentēs stāsta galveno varoni, liks tam izcelties, kļūt pamanāmākam.

Īsts patriots! Es iedomājos tevi tā iesaucamies, izdzirdot, ka viņa rīcība bija zelta vērta. Jā, patiesi, taču patriotismu vien nenosaka mūsu teiktais, vairāk gan darbi. Ļauj man precizēt: taurētāja cēlais darbs bija paziņošana par ienaidnieku negaidīto ierašanos, apzinoties sekas. Tad kādēļ mūsdienās cilvēki tik akli dēvē sevi par patriotiem, nemaz neko neizdarījuši savas tautas labā? Varbūt viņi neapzinās šī vārda nozīmi. Dzimtenes mīlestība. Mīlestība taču atspoguļojas arī darbos. Es protams nedomāju, ka visi, kas sevi dēvē par patriotiem ir tieši šāda veida eksemplāri. Ne būt ne. Ir cilvēki, kuri apzinās, kas ir īsta dzimtenes mīlestība.

Manuprāt, sarkanā krāsa ir pati atbilstošākā tieši ienaidniekiem, jo tā ir pilna ar agresiju, briesmām un pavisam noteikti varētu simbolizēt karu, varbūt pat revolūciju. Neskatoties uz to, ka Latvijas karogs ir sarkanbaltsarkans, manuprāt, tieši šī krāsa atspoguļotu naidu no ienaidnieku puses.

Zinu, tev varētu šķist, ka, jā, krāsas var piemeklēt atbilstošas, bet kā ar papīru? Patiesi, ar vienu papīru lapu te nepietiktu, nāktos izmantot vairākas. Tas taču nav nekas slikts, varētu izveidot attēlu virkni, tā kā tādā animācijā. Tās nosaukums būtu pavisam vienkāršs: Rūdolfa Blaumaņa Tālavas taurētājs. Poēma, kurā attēlota visdzīvākā dzīve.

Esmu nu nonākusi pie pārdomām, pie kurām, lai nonāktu, man vajadzēja šo poēmu izlasīt daudz reizes un vēl pie tam to uzgleznot savās iedomās. Katram indivīdam, latvietim, sevī jāmeklē savs Tālavas taurētājs. Paša spēkiem, protams. Jāmeklē šis iekšējais varonis, kas palīdzētu būt patriotam, lepoties ar savu zemi, dzimteni un darīt labus darbus. Un, lai šis cilvēks nebūtu vienīgais, kas peld pret straumi, viņam jāmudina citi darīt to pašu. Kopīgs patriotisms, kas visu tautu vienotu un sasildītu vēsajos rudens vakaros, kad svinam Neatkarības dienu. Latviešu tauta tad būtu zelta vērtē un prastu tā godāt savas vērtības. Kad šis iekšējais Tālavas taurētājs ir atrasts, atliek tikai ieklausīties savā sirdsbalsī, tā palīdzēs veikt pareizos darbus. Svinēt latviskos svētkus, runāt pareizā latviešu valodā, nest Latvijas vārdu citur pasaulē, varbūt pat vienkārši iestādīt koku un palīdzēt Latvijai augt un zaļot.

Reizēm prātoju, kas, tavuprāt, tolaik bija patriotisms, kad sarakstīji šo poēmu? Cik liela un vai vispār ir atšķirība starp patriotismu tolaik un mūsdienās. Cik spilgta bija tēvzemes mīlestība laikā, kad parādījās Jaunlatviešu kustība un kad revolūcija nacionālisma ietekmē bija burtiski saožama gaisā. Vai tu maz varēji iedomāties, ka jau 1918. gadā Latvija būs neatkarīga valsts? Visticamāk, ka nē. Arī es dzīvojot 19. gadsimta beigās nespētu iedomāties, ka tas varētu notikt tik drīz.

Es paskatos laukā pa logu un ieraugu pirmos saules starus. Arī svece uz galda vairs nekvēlo tik spoži, it kā tai būtu aptrūcies spēks. Arī tējas krūze jau tukša. Un nakts lēni izplēn. Apjaušu, ka līdz ar nakti pazudīsi tu un manas sapņainās gleznas. Aši paķeru kladi un pierakstu savas domas, lai tās nepazustu. Lai arī siltā vasaras nakts iet uz beigām, es zinu, ka mēs vēl tiksimies.

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

Featured Posts

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Recent Posts
Please reload

Archive
Please reload

Search By Tags

I'm busy working on my blog posts. Watch this space!

Please reload

Follow Us
  • Facebook Basic Square
  • Twitter Basic Square
  • Google+ Basic Square

© 2023 by The Book Lover. Proudly created with Wix.com

  • Grey Facebook Icon
  • Grey Twitter Icon
  • Grey Google+ Icon
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now